Kam pieder jūsu seja digitālajā vidē?

Autore: Eva Luksa. Personisks viedoklis, nevis juridisks padoms.

Strādājot mārketingā un komunikācijā vairāk nekā piecpadsmit gadus, esmu dzīvojusi kopā ar uzņēmuma saturu. Mēs, mārketinga cilvēki, daļēji esam stāstnieki. Un, manuprāt, viens no spēcīgākajiem stāstniecības instrumentiem joprojām ir autentiskums.

Mākslīgais intelekts šobrīd spēj radīt nevainojamus, uzpucētus attēlus, taču tie bieži kļūst vienādi un bezpersoniski. Es joprojām esmu par autentiskām, "dzīvām" fotogrāfijām. Tās stāsta patiesus stāstus un raksturo uzņēmuma būtību. Kas gan var būt autentiskāks par īsta cilvēka patiesām emocijām, kas notvertas fotogrāfijā? Klients, kas no sirds izbauda pakalpojumu. Darbinieks, kas patiesi lepojas ar savu darba vietu. Šīs fotogrāfijas ir un paliks vērtīgas.

Taču tieši šeit slēpjas viens no lielākajiem digitālā laikmeta aklajiem punktiem: mēs tik ļoti koncentrējamies uz satura radīšanu un publicēšanu, ka aizmirstam vienu fundamentālu jautājumu — "kam šī fotogrāfija patiesībā pieder?" Un ar "pieder" es nedomāju fotogrāfa autortiesības. Es domāju cilvēka tiesības uz savu seju.

Kopš Vispārīgās datu aizsardzības regulas ieviešanas šis jautājums no teorētiska ir kļuvis ļoti praktisks. Datu valsts inspekcija Latvijā ir skaidri norādījusi, ka personas fotogrāfija ir personas dati, un tās publicēšana sociālajos tīklos var būt personas datu apstrāde.

Sīkā drukā slēptā realitāte

Būsim godīgi par to, kā Latvijā joprojām tiek pārvaldīta piekrišana fotogrāfiju izmantošanai. Izplatīta pieeja joprojām ir papīra anketa, vispārīgs noteikums vai teikums "piekrišana iekļauta līgumā". Tas ir ērti organizācijai, bet ne vienmēr godīgi vai caurspīdīgi cilvēkam, kura seja tiek izmantota.

Īpaši riskanti tas ir publiskos pasākumos. Fotografēšana un publicēšana nav automātiska "brīvā zona". Organizatoriem ir jāizvērtē, vai publicēšana ir pamatota konkrētajā situācijā, un jāinformē cilvēki par datu apstrādi.

Man šķiet, ka frāze "pasākuma apmeklēšana / biļetes nopirkšana nozīmē piekrišanu" ir ļoti ērta organizatoram, bet vāji aizstāv cilvēka tiesības. Tas nav caurspīdīgs dialogs ar auditoriju. Tas ir vienkāršs veids, kā atbildību vēlamies paslēpt sīkajā drukā.

Bērnu fotogrāfijas

Izglītības iestādēs datu aizsardzībai būtu jābūt visaugstākajā līmenī, jo runa ir par bērniem. Un tieši te praksē bieži redzams, cik sarežģīta ir papīra piekrišana. Ja atļaujas tiek glabātas mapēs un nav viegli pārskatāmas, skolotājam vai audzinātājam reāli ir jāmēģina atcerēties, kurus bērnus drīkst fotografēt, kurus nē.

Tas nav ilgtspējīgs process. Tas ir ceļš uz kļūdām, sūdzībām un reputācijas risku. Piemēram, 2025. gadā Itālijā bērnudārzs saņēma 10 000 € sodu par bērnu fotogrāfiju publicēšanu mājaslapā un Google profilā bez pienācīgas aizsardzības. Eiropas prakse parāda, ka bērnu datu apstrāde, arī skolās un bērnudārzos, tiek vērtēta īpaši stingri.

Te man ļoti svarīgs šķiet viens princips: cilvēkam ir tiesības netikt publicētam, ja viņš to nevēlas. Un, ja runa ir par bērniem, šis jautājums kļūst vēl jutīgāks.

Kāpēc cilvēki klusē?

Lielākā kļūda ir domāt, ka, ja neviens nesūdzas, viss ir kārtībā. Tā nav. Cilvēki bieži klusē nevis tāpēc, ka viņiem viss ir pieņemami, bet tāpēc, ka viņiem vienkārši ir neveikli. Viņi nevēlas sabojāt attiecības, izklausīties par "apgrūtinājumu" vai apšaubīt uzņēmuma rīcību.

Tas nozīmē, ka zīmols var zaudēt uzticēšanos, pat to nekad nepamanot. Klients var vienkārši justies neērti, aizskarts vai nepamanīts — un ar to pietiek, lai sabojātu attiecības. Cilvēki nav pret publicēšanu kā tādu. Viņi vēlas, lai organizācija pajautā. Viņi vēlas veikt šo izvēli, kontroli un iespēju mainīt savas domas. EDPB uzsver, ka piekrišanai jābūt tikpat viegli atsaucamai, cik vienkārši tā dota. Retorisks jautājums — vai tā ir?

No riska uz iespēju

Mans skatījums ir vienkāršs: vecā "ķeksīša" pieeja piekrišanām ir novecojusi. Tā ir neefektīva, riskanta un kaitē zīmola reputācijai. Mums vajag digitālus risinājumus, kuros piekrišana ir saprotama, pārskatāma un viegli maināma.

Platforma, kur organizācija var nosūtīt attēlu apstiprināšanai cilvēkam, kas tajā redzams. Kur cilvēks telefonā saņem vienkāršu jautājumu: "Vai drīkst publicēt šo foto?" Ar vienu pogu — piekrītu vai noraidu. Un, ja piekrišana nav dota, persona tiek automātiski izņemta, bet pārējais attēls var tikt izmantots.

Cilvēki tam ir gatavi. Viņi vēlas ātrumu, skaidrību un kontroli. Un tieši tāpēc digitāla piekrišanas pārvaldība nav tikai juridisks slogs. Tā ir iespēja veidot caurspīdīgākas un cieņpilnākas attiecības ar klientiem, darbiniekiem un sabiedrību kopumā.

Kas tiešām svarīgi

Katra fotogrāfija, ko mēs publicējam, ir daļa no mūsu zīmola stāsta. Bet tā ir arī kāda cita identitātes daļa.

Tāpēc jautājums nav tikai „vai drīkst?". Bet gan: „Vai mēs to darām ar cieņu?"