Kāpēc ar “mums ir bilde” vairs nepietiek
Uzņēmumi regulāri publicē fotoattēlus ar cilvēkiem sociālajos tīklos, karjeras lapās, mediju relīzēs, iekšējā komunikācijā un pasākumu galerijās. No mārketinga skatpunkta tas ir saprotami. Īsti cilvēki rada uzticību, parāda uzņēmuma kultūru un palīdz zīmolam izskatīties cilvēcīgāk.
Taču tieši šeit bieži sākas neskaidrības. Kas ir atļauts? Kas ir saskaņots? Kur attēlu drīkst izmantot? Un kur sākas risks?
Eiropas Datu aizsardzības kolēģija (European Data Protection Board) savās vadlīnijās par piekrišanu atgādina būtisku principu: piekrišana nav tikai formāls klikšķis vai pieņēmums. Ja uzņēmums balstās uz piekrišanu, tai jābūt skaidrai, saprotamai un brīvi dotai. Tā nedrīkst būt pieņemta pēc noklusējuma.
Piekrišana saskaņā ar GDPR: kad rīkoties un ko darīt (angļu valodā)
Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas piekrišanas vadlīnijas (angļu valodā)
No komunikācijas un mārketinga perspektīvas tas nozīmē vienkāršu lietu: nepietiek ar domu “cilvēks bija pasākumā, tātad neiebilst”. Šodien ar pieņēmumiem vairs nepietiek. Manuprāt, fotoattēlu izmantošana uzņēmumos joprojām bieži tiek skatīta pārāk šauri. Tas nav tikai jautājums par to, vai attēlu drīkst ievietot Facebook vai LinkedIn. Patiesībā tas ir jautājums par procesu.
Kur attēls tiks izmantots? Cik ilgi? Vai tas būs tikai viens sociālo tīklu ieraksts? Vai arī tas vēl vairākus gadus dzīvos mājaslapā, reklāmās, prezentācijās, HR materiālos un darba devēja zīmola saturā?
Šie jautājumi parāda, vai uzņēmuma pieeja ir pārdomāta vai haotiska.
Praksē grūtības rodas tāpēc, ka saturs top ātri un bieži decentralizēti. Viena komanda nofotografē pasākumu. Cita komanda izmanto tās pašas bildes darba sludinājumā. Vēl cita nākamajā kampaņā. Pēc laika vairs nav skaidrs, kas tika saskaņots, kādam nolūkam un uz cik ilgu laiku.
Fotoattēlu izmantošana nav tikai juridisks jautājums. Tas ir arī reputācijas jautājums. Cilvēki sagaida cieņpilnu attieksmi pret savu attēlu un datiem. Ja uzņēmums nespēj skaidri pateikt, kur un kāpēc attēls tiek izmantots, tas var radīt neuzticību.
Ja persona fotoattēlā ir identificējama, tas vairs nav tikai vizuāls saturs. Tie ir personas dati. Jo skaidrāks ir process, jo drošāk jūtas abas puses - gan uzņēmums, gan cilvēks, kura attēls tiek izmantots.
Tāpēc komandām nav vajadzīgs tikai “vairāk juridiska teksta”. Tām ir vajadzīga labāka pārskatāmība. Kur piekrišana ir iegūta? Kam tieši persona piekrita? Vai to var pierādīt? Un kā rīkoties, ja persona savu piekrišanu atsauc?
Tas jau ir mūsdienīgas satura pārvaldības jautājums. Agrāk pietika ar labu fotoattēlu. Šodien vajadzīga arī skaidra attēlu izmantošanas pārvaldība.
Uzņēmumiem, kas regulāri publicē cilvēku attēlus, tas kļūst par kvalitātes standartu, nevis tikai datu aizsardzības tēmu.
Mārketinga, HR un komunikācijas komandām tas nozīmē trīs ļoti praktiskus jautājumus:
- Vai mēs zinām, kādam nolūkam attēls tika saskaņots?
- Vai mēs varam to pierādīt?
- Vai mēs spējam reaģēt, ja attēls vairs nedrīkst palikt publiski pieejams?
GDPR un EDPB vadlīniju kontekstā šie vairs nav teorētiski jautājumi. Tie ir ikdienas procesa kvalitātes rādītāji.
Piekrišana fotoattēlu izmantošanai nav šķērslis komunikācijai. Tā ir veids, kā publicēt saturu pārskatāmāk, drošāk un ar lielāku cieņu pret cilvēkiem, kuri tajā redzami.
Autore: Eva Luksa. Personisks viedoklis, nevis juridisks padoms.